Sen man nebija tā sanācis apsēsties un padomāt. Padomāt par dzīvi. Padomāt par apkārtējiem cilvēkiem. Padomāt par man īpaši mīļajiem cilvēkiem. Par to, kā tālāk plānot turmāko nākotni. Par sevi. Vienkārši sēdēt un domāt neko. Tā jau arī kādreiz vajag. Citādi vienmēr sēžu un domāju par to, kā ir pagājusi darba diena, kas ir darīts pareizi un nepareizi. Vienmēr domās par aviāciju. Tā kā pēdējā laikā lidojusi neesmu - nebija domu par gaisu. Un labi vien ka tā. Beidzot atlika laiks veltīt domas arī sev. Un jāsaka godīgi - patīkami. Tā vienkārši padomājot par atsevišķiem notikumiem, var pamanīt lietas, ko ikdienas steigā vispār pat neievērosi, bet kaut kur jau tas viss paliek. Ikdienas steigā kaut kur pačib tā mīlestība pret sevi, jo nav jau laika. Bet mīlēt sevi, kā esmu iemācījusies pēdējā gada laikā - ir svarīgi. Varbūt pat viena no svarīgākajām lietām. Ja gribas smieties - jāsmejas, ja gribas raudāt - jāraud, ja gribas kādu samiļot - jāsamīļo savs tuvais, ja gribas satikties ar draugiem - jāsatiekas, gribas palikt mājās un darīt neko - tad tā arī ir jādara - jāsēž mājās darot neko. Vai vienkārši jāsēž un jāpadomā. Patīkami ir sēdēt un nekur neskriet. Bez steigas. Bez stresa. Bez pārdzīvojumiem. Bez liekām asarām. Vispār bez asarām. Ir tik forši paņemt rokās telefonu un piezvanīt sen nedzirdētam draugam un vienkārši dzirdēt to balsi, kura lieka Tev smaidīt. Atcerēties kādu kopējo atmiņu. Pat, ja visi ir tik aizņemti, ka nesanāk tikties. Ir tik jauki, ja par Tevi kāds atcerās.
Jāsaka tā - pārsteigumu pilna diena. Pēc ilgstoša iekšējā tukšuma - tas sāk piepildīties. Pa drusciņai no visa. Jo ir lietas, kuras Tu atceries, cik ļoti Tev patīk darīt. Un ir cilvēki, kurus Tu atceries, Tev ļoti patīk dzirdēt. Tu atceries, cik ļoti Tu mīli dzīvot. Jo cik tad bieži mēs dzīvojam. Because every second you spend angry or upset is a second of happiness you can never get back. Un es savu prieciņu tā vienkārši atdot par niekiem negribu, jo nav jau daudz lietas dzīvē par kurām būtu jāskumst. Jo to, dzīvi, paši vien veidojam. Un ja veidojam tādu, ka ir jāskumst - paši vien esam vainīgi. Un paši uzstādam savas prioritātes, savus mērķus, kas mūs dara laimīgus. Kāpēc uzstādīt kaut ko tādu, kas Tevi tikai iedzen stresā un nedara laimīgu pat ne vienu mazu kripatiņu?
Labas domas! Man ari patik dzivot dzivi bez stresa - tas gan vienmer nav tik vienkarsi, bet tad kad tas izdodas tad tas ir patikami. Un vel ir labi vienmer atcereties to kada davana mums ir musu tuvakie un to novertet un viniem pateikt :) :) :) :)
AtbildētDzēstTu man esi davana!